Fleksogrāfiskā druka, kas sākotnēji bija pazīstama kā anilīna druka, netika izstrādāta tajā izmantoto toksisko tinšu dēļ. Kopš tā laika tintes rūpnīca ir oficiāli pārdēvēta par fleksogrāfisko druku, izmantojot atzītus un pieņemamus pigmentus. Atšķirībā no citām drukas metodēm, kas spēj drukāt smalkus rakstus, primitīvā fleksogrāfiskā druka bieži tiek definēta kā sinonīms zemas kvalitātes drukai.
Pēc septiņdesmito gadu vidus, pateicoties materiālu rūpniecības progresam, jo īpaši polimēru sveķu plākšņu un metālkeramikas aniloksa rullīšu parādīšanās, fleksogrāfiskās drukas attīstība ir veikusi kvalitatīvu lēcienu. Oriģinālā manuskripta teksts un attēli tiek datorizēti filmās, lai ar fleksogrāfisko druku varētu iegūt detalizētāku tekstu un līnijas un pat grafiskā dizaina drukāšanu, izmantojot punktu reproducēšanu. Tolaik gofrētās kastes galvenokārt tika izgatavotas no 6,34 mm biezām plāksnēm, un punktu reproducējamība galvenokārt bija 65 ppi vai mazāka, un lielākā daļa no tām tika izmantotas vienkrāsainiem punktu dizainiem. Turklāt uzlabojas arī ne tikai gofrētās kastes, bet arī papīra maisiņi, etiķetes, plēvju apdruka un citas jomas. Kopīgi attīstot drukas iekārtas, tintes, plāksnes un citus ražotājus, ir iespējams panākt augstas izšķirtspējas krāsu druku 175 lpi, izmantojot plāksni ar biezumu 1,14 mm.
Vidū-90, attīstoties lāzergravēšanas tehnoloģijai, BARCO (tagad ESKO) un DuPont pārņēma vadību kopīgā lāzergravēšanas fleksoplāksnes izstrādē, salīdzinot ar tradicionālo fleksogrāfisko plāksni, kurā tika izmantotas plēves loksnes, lāzergravēšanas fleksogrāfijas var. sasniegt smalkus punktus un smalkas līnijas tekstu, ko nevar sasniegt ar tradicionālo fleksogrāfisko druku, un tajā pašā laikā drukas krāsu gamma ir plašāka, padarot fleksogrāfisko druku arī salīdzināmu ar ofseta drukāšanas/gravīras drukas metodēm, piemēram, augstas izšķirtspējas krāsu drukāšanu. .